The Universal House of Justice

Ridván 2021

To the Bahá’ís of the World

Dearly loved Friends,

Pēdējie vārdi Lietas vēstures neaizmirstamākajā nodaļā tagad ir uzrakstīti, un tiek pāršķirta jauna lappuse. Šis Riḍván iezīmē noslēgumu ļoti īpašam gadam, Piecu gadu plānam un veselai plānu sērijai, kas sākās 1996. gadā. Mūs sagaida jauna plānu sērija ar divpadsmit mēnešiem, kas solās būt nozīmīgi un kas kalpos kā ievads nākamā Riḍván ievadītiem centieniem deviņu gadu garumā. Mūsu priekšā ir kopiena, kas ir strauji pieņēmusies spēkā un ir gatavībā spert lielus soļus uz priekšu. Taču mēs nedrīkstam lolot ilūzijas par to, cik daudz pūļu bija jāpieliek, lai līdz tam nonāktu, un cik smagi nācās šajā ceļā gūtās atskārsmes: gūtās atziņas veidos kopienas nākotni, un liecības par to gūšanu izgaismo to, kas mūs sagaida.

Desmitgades līdz 1996. gadam, kas bija sasniegumiem un atskārsmju bagātas, neatstāja šaubas, ka liels skaits cilvēku daudzās sabiedrībās būs gatavi stāties zem ticības karoga. Tomēr, lai cik iepriecinoši bija liela mēroga ticīgo pieplūduma gadījumi kopienās, tie nebija līdzvērtīgi ilgtspējīgam izaugsmes procesam, ko varētu kultivēt dažādos apstākļos. Kopienai radās dziļi jautājumi, kuru adekvātai atbildēšanai tai tajā laikā nebija pietiekamas pieredzes. Kā kopienas paplašināšanas centieni var noritēt roku rokā ar saliedēšanas procesu un atrisināt ieilgušo, šķietami neatšķetināmo izaicinājumu nodrošināt ilgtspējīgu izaugsmi? Kā izaudzināt indivīdus, institūcijas un kopienas, kas spētu vērst Bahá'u'lláh mācību darbībā? Un kā tie, kurus piesaistījusi mācība, var kļūt par galvenajiem varoņiem globāla mēroga garīgā pasākumā?

Tā notika, ka pirms ceturtdaļgadsimta bahāju kopiena, kuras rindās joprojām varēja saskaitīt trīs Dieva Lietas Dižrokas, uzsāka četru gadu plānu, kas atšķīrās no visiem iepriekšējiem ar koncentrēšanos uz vienu mērķi: ievērojamu pulku iestāšanās procesa paātrināšanu. Šis mērķis raksturo tālāko plānu sēriju. Kopiena jau bija sapratusi, ka šis process nenoritēs vien ar apjomīgu grupu ienākšanu ticībā, kā arī ka tas nesāksies spontāni; tas nozīmēja mērķtiecīgu, sistemātisku, paātrinātu paplašināšanos un saliedēšanu. Šim darbam ir nepieciešama ļoti daudzu dvēseļu apzināta līdzdalība, un 1996. gadā Bahá’í pasaule tika aicināta uzņemties milzīgo ar to saistīto izglītības izaicinājumu. Tā tika aicināta izveidot sagatavošanas institūtu tīklu, kurš būtu orientēts uz aizvien lielākas cilvēku plūsmas radīšanu, kas ir apveltīti ar izaugsmes procesa uzturēšanai nepieciešamajām spējām.

Draugi ķērās pie šī uzdevuma, apzinoties, ka, neskatoties uz viņu iepriekšējām uzvarām mācīšanas jomā, viņiem acīmredzami bija daudz jāmācās par to, kuras spējas apgūt un, galvenais, kā tās iegūt. Kopiena daudzējādā ziņā mācās darot, un gūtās atziņas galu galā tiktu iekļautas mācību materiālos, kad tās būtu izstrādātas un pilnveidotas, laika gaitā pielietojot tās dažādos apstākļos. Tika secināts, ka noteiktas aktivitātes ir dabiska reakcija uz iedzīvotāju garīgajām vajadzībām. Šajā ziņā radās mācību pulciņi, bērnu nodarbības, pielūgsmes sapulces un vēlāk pusaudžu grupas, un, ja tās tika apvienotas ar citām radniecīgām aktivitātēm, to dinamiskā mijiedarbe nodrošināja plaukstošu kopienas dzīves modeli. Pieaugot šo pamatdarbību dalībnieku skaitam, to sākotnējam mērķim tika pievienota jauna dimensija. Tie kalpoja kā portāli, pa kuriem jaunieši, pieaugušie un visas ģimenes no plašākas sabiedrības saskārās ar Bahá'u'lláh atklāsmi. Kļuva skaidrs arī, cik praktiski bija skatīt stratēģijas kopienas veidošanas darbu pārskatāma izmēra ģeogrāfiska apgabala ar savām sociālām un ekonomiskām iezīmēm jeb klastera kontekstā. Tika izkopta spēja sagatavot vienkāršus plānus klastera līmenī, un no šādiem plāniem radās ticības izaugsmes programmas, kas tika sadalītas trīs mēnešu aktivitāšu ciklos. Agri vien jau parādījās svarīgs skaidrības aspekts: ar kursu sērijas palīdzību indivīdu kustība dod impulsu klasteru kustības attīstības plūdumam, kurš arī vienlaikus to uztur. Šīs savstarpējās attiecības palīdzēja draugiem visā pasaulē novērtēt izaugsmes dinamiku savā apkaimē un iezīmēt ceļu uz spēku vairošanu. Laikam ejot, kļuva lietderīgi uzlūkot klasterī notiekošo gan no trīs izglītības imperatīvu perspektīvas – kalpošanas bērniem, pusaudžiem, jauniešiem un pieaugušajiem –, gan arī no izaugsmes ritmam būtisko darbības ciklu perspektīvas. Divdesmit piecus gadus ilgā darba gaitā labi nostiprinājās daudzas no atpazīstamākajām izaugsmes procesa iezīmēm, kuras varam vērot mūsdienās.

Pastiprinoties draugu centieniem, dažādi izaugsmes procesam visādā ziņā svarīgi principi, koncepcijas un stratēģijas sāka izkristalizēties darbības modelī, kuru iespējams attīstīt tā, lai tajā iestrādātu jaunus elementus. Šis modelis izrādījās būtisks milzīgas vitalitātes atraisīšanai. Tas palīdzēja draugiem novirzīt savu enerģiju tādos veidos, kas, kā liecina pieredze, bija labvēlīgi veselīgu kopienu izaugsmei. Bet modelis nav formula. Ņemot vērā dažādus modeļa elementus, novērtējot klastera, apdzīvotas vietas vai vienkārši apkaimes realitāti, var izveidot darbības paraugu, kas balstītos uz to, ko pa to laiku iemācījusies pārējā bahāju pasaule, vienlaikus reaģējot uz šīs vietas apstākļiem. Stingru prasību un neierobežotu personisko vēlmju pretnostatījums radīja apstākļus niansētākai izpratnei par dažādiem līdzekļiem, ar kuriem indivīdi var piedalīties procesā, kas būtībā ir saskaņots un nepārtraukti tiek pilnveidots līdz ar uzkrāto pieredzi. Lai neviens nešaubās par progresu, kas izpaužas kā šīs struktūras rašanās: liela nozīme bija visas bahāju pasaules centienu harmonizēšanai un apvienošanai un tās tālākā gājiena virzīšanai.

Kad vienam plānam sekoja cits plāns un iesaistīšanās kopienas veidošanas darbā kļuva aizvien plašāka, sasniegumi kultūras līmenī kļuva izteiktāki. Piemēram, arvien plašāk tika novērtēta jauno paaudžu izglītošanas nozīme, kā arī īpašais potenciāls, kas sevišķi piemīt agrajai jaunībai. Par modeli, uz kuru tika virzīti visi kalpošanas spēju attīstīšanas centieni, kļuva dvēseles, kas palīdz un pavada viena otru kopīgā ceļā, pastāvīgi paplašinot savstarpējā atbalsta loku. Pat draugu saskarsme savā starpā un ar apkārtējiem mainījās, kad tika vairota izpratne par jēgpilnu sarunu spēju iedegt un veicināt garīgās uztveres spējas. Turklāt īpaši jāatzīmē, ka bahāju kopienai radās nosliece aizvien vairāk raudzīties uz āru. Jebkura dvēsele, kas bija atvērta ticības vīzijai, varēja kļūt par aktīvu dalībnieku, vēl jo vairāk – pat par dedzīgu atbalstītāju un veicinātāju – izglītojošās aktivitātēs, dievlūgšanas sanāksmēs un citos kopienas veidošanas darba elementos; no šādu dvēseļu vidus daudzi arī apliecināja savu ticību Bahá'u'lláh. Tādējādi radās priekšstats par pulku iestāšanās procesu, kas mazāk balstīts uz teorijām un pieņēmumiem, bet vairāk uz faktisko pieredzi tam, kā liels skaits cilvēku varēja atrast ticību, iepazīties ar to, identificēties ar tās mērķiem, pievienoties tās aktivitātēm un apspriedēm un daudzos gadījumos to pieņemt. Patiešām, kamēr institūta process tika nostiprināts reģionā pēc reģiona, lēcienveidīgi pieauga plāna darbā piedalošos cilvēku skaits, pat tādu, kas nesen uzzinājuši par ticību. Taču to nemotivēja vien rūpes par skaitļiem. Kopīgu centienu sajūtu izsauca vienlaicīgu personīgo un kolektīvo transformāciju vīzija, kas balstīta uz Dieva Vārda izpēti, kā arī katra cilvēka spējas kļūt par galveno varoni jēgpilnā garīgā notikumā.

Viena no spilgtākajām un iedvesmojošākajām iezīmēm šajā divdesmit piecu gadu periodā ir bahāju jauniešu kalpošana, kuri ar ticību un drosmi ir ieņēmuši pienācīgu vietu kopienas centienu priekšgalā. Jaunieši piecos kontinentos ir cēlušies kalpošanai ar ziedošanos un upurēšanos savām kopienām kā Lietas skolotāji, kā pusaudžu un jauniešu izglītotāji, kā mobilie vadītāji un vietējie pionieri, kā klasteru koordinatori un bahāju iestāžu dalībnieki. Briedums, ko viņi ir parādījuši, pildot pienākumus, no kuriem ir atkarīga Dievišķā plāna virzība, liecina par viņu garīgo vitalitāti un apņemšanos sargāt cilvēces nākotni. Atzīstot šo arvien acīmredzamāko briedumu, mēs esam nolēmuši, ka tūlīt pēc Riḍván, kamēr vecums, kurā ticīgais kļūst tiesīgs kalpot garīgajā padomē, paliks divdesmit viens gads, vecums, kurā ticīgais var balsot bahāju vēlēšanās, tiek pazemināts līdz astoņpadsmit gadiem. Mums nav šaubu, ka visas pasaules bahāju jaunieši, kas ir pilngadīgi, attaisnos mūsu pārliecību par savu spēju „apzinīgi un uzcītīgi” pildīt „svēto pienākumu”, uz kuru ir aicināts ikviens vēlētājs bahājietis.

Mēs, protams, apzināmies, ka kopienu realitāte ir ļoti atšķirīga. Dažādas nacionālās kopienas un dažādas vietas šajās kopienās uzsāka šo plānu sēriju dažādās attīstības stadijās; kopš tā laika tie ir arī attīstījušies dažādos ātrumos un sasnieguši dažādas attīstības pakāpes. Tas pats par sevi nav nekas jauns. Vienmēr ir bijis tā, ka dažādās vietās atšķiras apstākļi, tāpat kā tur sastopamā atvērtības pakāpe. Taču mēs arī uztveram pieaugošu paisumu, kad vairuma kopienu kapacitāte, pārliecība un uzkrātā pieredze pieaug, ko veicina viņu sadraudzības kopienu panākumi tuvu un tālumā. Piemēram, ja dvēselēm, kas cēlās apgūt jaunu apvidu 1996. gadā, ne mazākajā mērā netrūka drosmes, ticības un ziedošanās, tad šodien viņu ticības brāļi un māsas visā pasaulē apvieno šīs pašas īpašības ar zināšanām, atskārsmēm un prasmēm, kas ir visas bahāju pasaules divdesmit piecu gadu pūliņu uzkrājums, sistematizējot un pilnveidojot paplašināšanas un saliedēšanas darbu.

Neatkarīgi no kopienas izejas pozīcijas, tā ir izkopusi izaugsmes procesu tad, kad apvieno ticības, neatlaidības un apņemšanās īpašības ar gatavību mācīties. Faktiski šīs plānu sērijas lolotais mantojums ir plaši izplatītā atziņa, ka visi centieni virzīties uz priekšu sākas ar tieksmi gūt zināšanas. Šī priekšraksta vienkāršība rada nepareizu priekšstatu par no tā izrietošo seku nozīmīgumu. Mēs nešaubāmies, ka katrs klasteris attīstības laika plūdumā ar laiku virzīsies uz priekšu; kopienas, kuras ir kļuvušas progresīvākas visstraujāk, salīdzinot ar tām, kuru apstākļi un iespējas bija līdzīgi, ir parādījušas spēju izkopt domu vienotību un mācīties par efektīvu rīcību. Turklāt viņi to darīja, rīkodamies bez vilcināšanās.

Apņemšanās mācīties nozīmēja arī gatavību kļūdīties, un kļūdas, protams, dažreiz izsauca neērtības sajūtu. Nav pārsteidzoši, ka pieredzes trūkuma dēļ jaunas metodes un pieejas sākumā tika pielietotas nelietpratīgi; reizēm viena veida jauniegūtā spēja tika zaudēta, kamēr kopiena aizrāvās ar kādas citas izkopšanu. Labākie nodomi negarantē, ka netiks pieļautas kļūdas, un, lai tās pārvarētu, ir nepieciešama gan pazemība, gan atraisītība. Kad kopiena ir kļuvusi apņēmības pilna izrādīt iecietību un mācīties no dabiski pieļautajām kļūdām, progress nekad nav bijis nesasniedzams.

Plānu sērijas vidējā posmā kopienas tiešākas uzmanības centrā sāka nonākt iesaistīšanās sabiedrības dzīvē. Ticīgie tika mudināti par to domāt kā par divām savstarpēji saistītām darbības jomām – sabiedriski lietderīgo darbu un līdzdalību sabiedrībā valdošajos diskursos. Tās, protams, nebija alternatīvas paplašināšanas un saliedēšanas darbam, vēl jo mazāk novirzīšanās no tā: tās bija pašam šim darbam piemītošas parādības. Jo lielāki bija cilvēkresursi, uz ko kopiena varēja paļauties, jo lielāka kļuva tās spēja vēstīt Bahá'u'lláh atklāsmē ietverto gudrību, lai stātos pretī mūsdienu izaicinājumiem, kā arī pārvērst Viņa mācību realitātē. Turklāt tā vien izskatījās, ka cilvēces nemierīgais stāvoklis šajā laika posmā pasvītroja, cik izmisīga bija tās vajadzība pēc dievišķā Dziednieka izrakstītajām zālēm. Tas viss paredzēja ļoti atšķirīgu reliģijas koncepciju no citām pasaulē dominējošajām: koncepciju, kas atzīst reliģiju par varenu spēku, kas virza uz priekšu aizvien progresējošu civilizāciju. Tika secināts, ka šāda civilizācija neradīsies spontāni, pati no sevis – Bahá'u'lláh sekotāju misija bija strādāt tās izveides labā. Šāda misija prasīja to pašu sistemātiskas mācīšanās procesu pielāgot sociālajai darbībai un iesaistei sabiedriskajos diskursos.

Raugoties no pēdējo divarpus gadu desmitu perspektīvas, iespējas uzņemties sabiedriskas aktivitātes ir ievērojami pieaugušas, un tas ir atnesis neparastu aktivitāšu uzplaukumu. Salīdzinājumā ar 1996. gadu, kad gadu no gada tika uzturēti aptuveni 250 sociālās un ekonomiskās attīstības projekti, šobrīd to ir 1500, un bahājiešu iedvesmoto organizāciju skaits ir četrkāršojies, un tas pārsniedz 160. Katru gadu tiek īstenotas vairāk nekā 70 000 īstermiņa sociālās darbības iniciatīvu, kas ir piecdesmit reizes lielāks skaits nekā toreiz. Mēs ceram uz visu šo centienu nepārtrauktu pieaugumu, kas izriet no īpašā atbalsta un stimula, ko tagad nodrošina Bahá'í Starptautiskā attīstības organizācija. Tikmēr ir ārkārtīgi pieaugusi arī bahājiešu līdzdalība sabiedrībā valdošajos diskursos. Līdzās daudzajiem gadījumiem, kad draugi atklāj, ka var paust bahāju skatījumu sarunās, kas notiek darba vai personiskā kontekstā, ievērojami ir attīstījusies arī formālāka dalība diskursos. Mēs šeit domājam ne vien Bahá’í starptautiskās kopienas – kura šajā periodā atvēra papildu birojus Āfrikā, Āzijā un Eiropā – plaši izvērstos centienus un arvien sarežģītāko ieguldījumu, bet arī darbu, ko veic plaši sazarots, pamatīgi nostiprināts nacionālo sabiedrisko attiecību biroju tīkls, kuriem šī darbības joma kļuva par galveno ievērības objektu; turklāt savu redzējumu un ievērojamu ieguldījumu konkrētās jomās sniedza atsevišķi ticīgie. Tas viss zināmā mērā izskaidro cieņu, atzinību un apbrīnu, ko domas līderi un citas ievērojamas personības visos sabiedrības līmeņos vēl un vēlreiz ir paudušas attiecībā uz ticību, tās sekotājiem un viņu aktivitātēm.

Pārskatot visu divdesmit piecu gadu periodu, mēs esam sajūsmā par dažāda veida progresu, ko saskaņoti ir panākusi visa bahāju pasaule. Tās intelektuālā dzīve ir uzplaukusi, par ko liecina ne tikai sasniegumi visās jau apspriestajās jomās, bet arī izdotās augstas kvalitātes bahāju autoru literatūras apjoms, platformu attīstība noteiktu disciplīnu izpētei, izvērtējot to saskaņā ar mācību, kā arī studentu un absolventu semināru ietekmi, ko sistemātiski piedāvā Pasaules labklājības izpētes institūts, kas, sadarbojoties ar Lietas institūcijām, tagad veic kalpošanu bahāju jauniešiem no vairāk nekā 100 valstīm. Centieni celt pielūgsmes namus ir ļoti acīmredzami paātrinājušies. Jaunākais Mātes templis tika uzcelts Santjago, Čīlē, un tika uzsākti projekti divu valsts un piecu vietējo Mashriqu’l-Adhkár celtniecībai; durvis jau ir atvēruši pielūgsmes nami Battambangā, Kambodžā, un Norte del Kaukā, Kolumbijā. Bahāju tempļi aizvien vairāk ieņem centrālo lomu kopienas dzīvē, neatkarīgi no tā, vai tie ir nesen iesvētīti vai jau sen izveidoti. Neierobežots ir bijis materiālais atbalsts, ko ierindas ticīgie snieguši neskaitāmajos Dieva draugu centienos. To pārliecinoši apliecina dāsnums un uzupurēšanās, ar kādu ievērojamu ekonomisko satricinājumu laikā tika uzturēta – un pat stiprināta – kritiskā līdzekļu plūsma, pat ja aplūkojam to vienkārši kā kolektīvās garīgās vitalitātes mērauklu. Bahāju administrācijas jomā ievērojami ir palielinājusies nacionālo garīgo padomju spēja pārvaldīt savas kopienas lietas visā to aizvien lielākajā sarežģītībā. Viņi ir jo sevišķi ieguvuši no jaunām sadarbības virsotnēm ar padomniekiem, kas ir palīdzējuši sistematizēt atskārsmes no vietējas nozīmes iniciatīvām visā pasaulē un nodrošināt to izplatīšanu plašam lokam. Tas bija arī periods, kurā reģionālā bahāju pārvalde kļuva par pilntiesīgu Lietas institūciju, un šobrīd 230 reģionos pārvaldes un to pārraudzītie sagatavošanas institūti ir pierādījuši sevi kā izaugsmes procesa virzībai neaizstājamas. Lai nākotnē paplašinātu Dieva Lietas Dižrokas ‘Alí-Muḥammad Varqá, Ḥuqúqu’lláh galvenā pilnvarotā funkcijas, 2005. gadā tika izveidota Ḥuqúqu’lláh Starptautiskā pilnvaroto valde; šodien tā koordinē ne mazāk kā 33 nacionālo un reģionālo pilnvaroto valžu centienus, kas tagad aptver visu pasauli un kuras savukārt vada vairāk nekā 1000 pārstāvju darbu. Bahá’í Vispasaules centrā šajā pašā laika posmā noritējuši daudzi notikumi: tas pieredzējis Báb svētnīcas terašu un Lokā esošo divu ēku pabeigšanu, kā arī ‘Abdu’l-Bahá svētnīcas būvniecības uzsākšanu, nemaz nerunājot par daudziem projektiem vērtīgo ticības svētvietu stiprināšanai un saglabāšanai. Bahá’u’lláh svētnīca un Báb svētnīca tika atzītas par pasaules mantojuma vietām, t. i., vietām ar nenovērtējamu nozīmi cilvēcei. Cilvēki plūda uz šīm svētajām vietām simtiem tūkstošos, dažos gados viņu skaits sasniedza gandrīz pusotru miljonu, un Vispasaules centrs regulāri uzņēma simtiem svētceļnieku vienlaikus, dažreiz vairāk nekā 5000 gadā, kā arī līdzīgu skaitu apmeklētāju bahājiešu; mēs esam tikpat gandarīti par skaita pieaugumu, kā par dažādu svētceļojuma veltes saņemošo cilvēku pārstāvēto tautu un nāciju skaitu. Paralēli Bahá’í uzziņu bibliotēkas attīstībai, kas ir viens no ievērojamākajiem projektiem augošajā vietņu saimē, kas saistīta ar Bahai.org, kas pati tagad pieejama desmit valodās, ir ievērojami paātrināta arī Svēto Tekstu tulkošana, publicēšana un izplatīšana. Ir izveidoti dažādi biroji un aģentūras, kas atrodas Vispasaules centrā un citās vietās. To uzdevums ir uzturēt mācīšanās procesu, kas attīstās vairākās jomās visā bahāju pasaulē. Tas viss, mūsu ticības māsas un brāļi, ir tikai daļa no stāsta, ko mēs varētu pastāstīt par visu to, ko ir radījusi jūsu uzticība Viņam, kurš bija pasaules Pārestības Cietušais. Mēs varam tikai piebalsot smeldzīgajiem vārdiem, ko reiz izteica mīļotais Skolotājs, kad, aizkustinājuma pārņemts, Viņš izsaucās: „Ak, Bahá'u'lláh! Kā darījis Tu esi?”

No pavērsiena ceturtdaļgadsimta panorāmas mēs tagad koncentrējamies uz jaunāko Piecu gadu plānu, kas daudzējādā ziņā ir diezgan atšķirīgs no iepriekšējiem. Šajā plānā mēs mudinājām pasaules bahājiešus smelties visā, ko viņi bija iemācījušies iepriekšējos divdesmit gados, un pilnībā to pielietot. Mēs esam gandarīti, ka mūsu cerības šajā ziņā ir vairāk nekā attaisnojušās, taču, lai arī ir pašsaprotami, ka mēs sagaidām diženas lietas no Svētītās Dailes sekotājiem, viņu vērienīgo pūliņu augļu raksturs bija patiesi elpu aizraujošs. Tas bija stūrakmens sasniegumiem, uz kuriem virzījāmies divdesmit piecus gadus.

Plāns bija īpaši neaizmirstams ar to, ka to sadalīja divas svētās divsimtgades, no kurām katra iedvesmoja vietējās kopienas visā pasaulē. Bezprecedenta apjoma ticīgo pulks demonstrēja samērā nepiespiestu prasmi iesaistīt cilvēkus no visiem sabiedrības slāņiem Dieva Izpausmes dzīves godināšanā. Tas bija iespaidīgs rādītājs kaut kam vērienīgākam: spējai novirzīt raisīto milzu garīgo enerģiju Lietas virzīšanai. Atsaucība bija tik liela, ka daudzās vietās ticība pirmo reizi kļuva atpazīstama valstiskā mērogā. Kļuva redzama izteikta atvērtība ticībai apstākļos, kur tas bija negaidīti un kur varbūt pat nebija tāda nodoma. Tūkstošus pēc tūkstošiem cilvēku aizgrāba saskaršanās ar pielūgsmes garu, kāds šodien ir raksturīgs bahāju kopienām visā pasaulē. Vīzija par ieguvumiem no bahāju svēto dienu ievērošanas tika neizmērojami paplašināta.

Šī plāna sasniegumi pat tīri skaitliskā izteiksmē ātri aizēnoja visus agrākos plānus – līdz 1996. gadam. Šī plāna sākumā bija iespēja vienlaicīgi veikt vien nedaudz vairāk nekā 100 000 pamataktivitātes, kas bija divdesmit gadus ilgušu kopīgu centienu auglis. Tagad vienlaikus tiek īstenotas 300 000 pamataktivitāšu. Dalība šajās aktivitātēs ir pieaugusi līdz vairāk nekā diviem miljoniem, kas arī ir gandrīz trīskāršs pieaugums. Darbojas 329 valsts un reģionālie sagatavošanas institūti, un par to kapacitāti liecina fakts, ka trīs ceturtdaļas miljona cilvēku ir raduši iespēju pabeigt vismaz vienu sērijas grāmatu; kopumā arī cilvēku pabeigto kursu skaits tagad ir divi miljoni – šis skaits ir audzis jūtami vairāk nekā par trešdaļu piecu gadu laikā.

Pieaugošā intensitāte, ar kādu tiek īstenotas izaugsmes programmas visā pasaulē, pašas par sevi vēsta iespaidīgu stāstu. Šajā piecu gadu periodā mēs bijām aicinājuši paātrināt izaugsmi katrā no 5000 klasteriem, kur tā bija sākusies. Šis pienākums kļuva par stimulu nopietniem centieniem visā pasaulē. Rezultātā intensīvo izaugsmes programmu skaits ir vairāk nekā dubultojies, un šobrīd to ir aptuveni 4000. Vēl lielāku kopskaitu plāna pēdējā gadā neļāva sasniegt grūtības, kas saistītas ar jaunu ciematu un apkaimju atvēršanu ticībai globālās veselības krīzes laikā, vai tādu aktivitāšu izvēršana, kas bija agrīnā stadijā, kad sākās pandēmija. Tomēr mums ir vēl kas stāstāms. Plāna sākumā mēs bijām pauduši cerību, ka par vairākiem simtiem pieaugs to klasteru skaits, kuros draugi ir pārsnieguši trešo pagrieziena punktu izaugsmes ritumā, mācoties iesaistīt savās aktivitātēs lielu skaitu dalībnieku. Toreiz kopējais skaits bija aptuveni 200 un aptvēra aptuveni 40 valstis. Pēc pieciem gadiem šis skaitlis ir pieaudzis līdz pārsteidzošiem 1000 klasteru gandrīz 100 valstīs, kas ir ceturtā daļa no visām intensīvajām izaugsmes programmām pasaulē un sasniegums, kas ievērojami pārsniedz mūsu cerības. Tomēr pat šie skaitļi neatklāj varenākos augstumus, līdz kuriem ir pacēlusies mūsu kopiena. Ir vairāk nekā 30 klasteru, kuros pastāvīgo pamataktivitāšu skaits pārsniedz 1000; vietām šis skaitlis ir vairāki tūkstoši ar vairāk nekā 20 000 dalībniekiem vienā klasterī. Aizvien lielāks skaits vietējo garīgo padomju tagad pārrauga izglītības programmu attīstību, kas ir paredzētas praktiski visiem ciemata bērniem un pusaudžiem; tā pati realitāte sāk izpausties dažos pilsētu rajonos. Iepazīšanās ar Bahá'u'lláh atklāsmi sevišķi pieminēšanas vērtos gadījumos ir pāraugusi indivīdus, ģimenes un radniecības saites – tiek novērota iedzīvotāju virzība uz kopīgu centru. Reizēm dievišķās mācības gaismā tiek atmests mūžsens naidīgums starp pretišķīgām grupām, un tiek izmainītas sociālās struktūras un dinamika.

Mēs nevaram vien nopriecāties par tik iespaidīgiem sasniegumiem. Bahá'u'lláh ticības sabiedrību veidojošais spēks izpaužas arvien skaidrāk, un tas ir stingrs pamats, uz kura tiks būvēts nākamais Deviņu gadu plāns. Kā jau tika cerēts, klasteri, kuriem piemīt izteikts spēks, ir izrādījušies zināšanu un resursu krātuves saviem kaimiņiem. Turklāt reģioni, kuros atrodas vairāk nekā viens šāds klasteris, ir vieglāk izstrādājuši līdzekļus izaugsmes paātrināšanai klasterī pēc klastera. Tomēr mums vēlreiz jāuzsver, ka izaugsme ir bijusi praktiski visaptveroša; vienas vietas izaugsmes atšķirība no citas ir vien tās pakāpē. Kopienas kolektīvā izpratne par pulku iestāšanās procesu un pārliecība, ka tā spēs stimulēt šo procesu jebkuros apstākļos, ir paaugstinājusies līdz līmenim, kāds iepriekšējās desmitgadēs nebija iedomājams. Bahāju pasaule ir saņēmusi pārliecinošas atbildes uz dziļajiem jautājumiem, kas tik ilgi raisīja neskaidrības un kam tika pievērsta sevišķa vērība 1996. gadā. Mums ir ticīgo paaudze, kuras visa dzīve ir kopienas progresa nospiedums. Taču paši notikumu apjomi tajos daudzajos klasteros, kuros tiek paplašinātas mācību robežas, ir ievērību izpelnošos pulku iestāšanās norises progresu izvērtuši vēsturiskas nozīmes vērienīgos apmēros.

Daudziem būs zināms, kā Aizbildnis sadalīja ticības ēras secīgos laikmetos; piektais Formatīvā laikmeta posms sākās 2001. gadā. Mazāk zināms ir tas, ka Aizbildnis arī īpaši norādīja uz Dievišķā plāna laikmetiem un posmiem tajos. ‘Abdu’l-Bahá iecerētais Dievišķais plāns, kurš divus gadu desmitus bija apturēts, kamēr tika dibināti un nostiprināti vietējās un nacionālās administratīvās iekārtas institūti, tika oficiāli pasludināts 1937. gadā, līdz ar ko iesākās tā pirmā laikmeta pirmais posms: Septiņu gadu plāns, ko Aizbildnis nozīmēja Ziemeļamerikas bahāju kopienai. Šis pirmais posms noslēdzās pēc Desmit gadu krustagājiena beigām 1963. gadā, kura iznākumā visā pasaulē tika pacelts ticības karogs. Otrā laikmeta sākuma posms bija pirmais Deviņu gadu plāns, un tam sekoja ne mazāk kā desmit plāni, kuru ilgums bija no divpadsmit mēnešiem līdz septiņiem gadiem. Šī otrā laikmeta rītausmā bahāju pasaule jau bija lieciniece tam pulku iestāšanās pašam pirmsākumam ticībā, kādu to bija paredzējis Dievišķā plāna Autors; turpmākajās desmitgadēs dievišķajā vīna dārzā ir strādājušas pašaizliedzīgu Visdižākā Vārda kopienas ticīgo paaudzes, lai izkoptu apstākļus, kas nepieciešami ilgstošai, liela mēroga izaugsmei. Un cik gan šajā Riḍván godības sezonā bagātīgi ir šī darba augļi! Parādība, kad liels skaits ticīgo izvērš kopienas aktivitātes, tver ticības dzirksti un strauji ceļas kalpošanai plāna priekšgalā, no prognozes, kuru uztur ticība, ir kļuvusi par daudzkārt apliecinātu realitāti. Šāda izteikta un uzskatāma virzība uz priekšu pieprasa, lai to atzīmējam Lietas annālēs. Ar pacilātām sirdīm paziņojam, ka ir sācies Skolotāja Dievišķā plāna trešais posms. Pakāpeniski, laikmetu pēc laikmeta risināsies Viņa plāns, līdz ikvienu sirdi apgaismos ķēniņvalsts gaisma.

Mīļie draugi, neviens pārskats par piecu gadu pasākumu, kas noslēdza Dievišķā plāna otro laikmetu, nebūtu pilnīgs, ja īpaši netiktu pieminēti satricinājumi, kas pavadīja tā pēdējo gadu un kas joprojām turpinās. Personiskās saskarsmes ierobežojumi, kas šajā laika posmā pieauga un mazinājās vairumā valstu, varēja dot nopietnu triecienu kopienas kolektīvajiem centieniem, un no tiem varēja nākties atveseļoties vairākus gadus, taču ir divi iemesli, kāpēc tā nenotika. Viens no tiem bija plaši izplatītā apziņa par bahājiešu pienākumu kalpot cilvēcei, jo sevišķi briesmu un likstu laikā. Otrs bija, ka bahāju pasaulē neparasti pieauga prasme paust šo apziņu. Daudzus gadus pieraduši pie sistemātiskas rīcības modeļiem, draugi izpauda savu radošo pieeju un mērķtiecību palīdzībā bezprecedenta krīzes pārvarēšanā, vienlaikus nodrošinot, ka viņu izstrādātās jaunās pieejas ir saskanīgas ar modeli, kura pilnveidošanai viņi bija strādājuši secīgu plānu gaitā. Tas nenozīmē, ka mēs nemanām nopietnās grūtības, ar kurām saskarās bahājieši, tāpat kā viņu biedri katrā valstī; tomēr smagu grūtību laikā ticīgie ir noturējuši uzmanību uz savu mērķi. Kopienām, kurām tas ir nepieciešams, tika iedalīti resursi, visur, kur vien tas bija iespējams, notika vēlēšanas un jebkādos apstākļos Lietas institūcijas turpināja pildīt savus pienākumus. Tika sperti pat drosmīgi soļi uz priekšu. Šajā Riḍván tiks atjaunota Santomes un Prinsipi nacionālā garīgā padome, un tiks izvirzīti divi jauni Vispasaules Taisnīguma Nama pīlāri: Horvātijas nacionālā garīgā padome ar mītnes vietu Zagrebā un Austrumtimoras nacionālā garīgā padome ar mītnes vietu Dilī.

Tā nu iesākas Viena gada plāns. Tā mērķis un prasības jau ir izklāstītas mūsu vēstulē, kas tika nosūtīta Derības dienā; ar šo plānu, lai arī tas ir īss, pietiks, lai sagatavotu bahāju pasauli tālākajam Deviņu gadu plānam. Īpašas iedarbības periods, kas sākās simts gadus pēc Dievišķā plāna vēstuļu atklāšanas, drīz noslēgsies ar ‘Abdu’l-Bahá debesbraukšanas simtgadi, iezīmējot Formatīvā laikmeta pirmā gadsimta noslēgumu un otrā gadsimta sākumu. Ticīgo sabiedrība uzsāk šī jaunā plāna īstenošanu laikā, kad cilvēce, savu vārīgo vietu saredzēšanas nomocīta, šķietami vairāk apzinās nepieciešamību sadarboties globālo problēmu risināšanai. Tomēr ieilgušie sāncensības, pašlabuma, aizspriedumu un noslēgtības ieradumi turpina kavēt virzību uz vienotību, neskatoties uz to, ka sabiedrībā pieaug to cilvēku skaits, kuri vārdos un darbos parāda, ka arī viņi alkst pēc lielākas cilvēcei raksturīgās vienotības pieņemšanas. Mēs lūdzam Dievu, lai tautu saimei kopējā labuma interesēs izdodas atmest savas domstarpības. Neraugoties uz neskaidrībām, kas apvij turpmākos mēnešus, mēs lūdzam Bahá'u'lláh vēl bagātīgāk veltīt jūs apliecinājumiem, kas tik ilgi ir uzturējuši Viņa sekotājus, tā, lai jūs varētu turpināt savu misiju un jūsu iekšējo mieru netraucētu pasaule, kuras vajadzība pēc Viņa dziedinošās vēsts kļūst arvien redzamāka.

Dievišķais plāns ieiet jaunā laikmetā un jaunā stadijā. Lappuse ir pāršķirta.

- The Universal House of Justice